Ukrainas krīze – noziedzīgas politikas sekas

Par Krievijas aktivitātēm postpadomju telpā ierasts runāt, kā par ģeopolitiski motivētu rīcību, kas atbilst Krievijas nacionālajām, stratēģiskajām un drošības interesēm, vai arī, kā par morālas dabas diktētiem lēmumiem, aizstāvot savus tautiešus – bijušās PSRS pilsoņus, kuri “vēsturisku apstākļu dēļ nokļuvuši citā valstī”.

Neapšaubāmi, arī minētajam ir nozīme, taču būsim atklāti – kamēr Ukrainā bija valdība, kas, runājot “krusttēva” vārdiem, “saprata, kā bizness attīstās”, ar Krimu nebija nekādu problēmu. Arī raugoties no militārā viedokļa, NATO raķetes līdz Maskavai var aizlidot vienādi ātri gan no Baltijas valstu, gan Ukrainas robežas. Par tautiešiem, proti, kam tie noderīgi un kas ar tiem notiek “pēc lietu nodarīšanas”, ir “atsevišķs” stāsts…

Sekojot naudai…

Ukrainas dabas galvenais derīgais izraktenis ir akmeņogles. To industrija ik gadu saņēma vairāk nekā miljardu eiru (1,12) vai 14 miljardus grivnu valstij piederošo raktuvju attīstībai. Vēlāk gan izrādījās, ka konkursos par iekārtu piegādi raktuvēm – par 200 miljoniem eiru – regulāri ir uzvarējusi kāda mazpazīstama firma no Doņeckas ar 100 ASV dolāru pamatkapitālu. Šis stāsts nāca gaismā pēc kāda “veiksmīga konkursa”. Taču tūlīt pēc tam šo vietu ieņēma cits uzņēmums, kura labuma guvējs – tāpat kā iepriekš – bija bijušā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča vecākais dēls.[1]

Lai cik naudas ieguldītu “zemē”, nekad neviens nevarēs pārbaudīt, cik īsti ir ieguldīts, – tā situāciju ilustrējis kāds Doņeckas ogļu raktuvju vadītājs. Līdz ar to, ja jau reiz tas strādā ogļu nozarē, tad kāpēc to nepamēģināt arī citās? Un to arī viņi darīja. Jebkurā nozarē iepirkumos sāka uzvarēt vēlamie piegādātāji, un apetīte auga. Kā piemēru var minēt, kaut vai slaveno naftas platformu, par ko valsts pārmaksāja 150 miljonus ASV dolāru.

Arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins būtībā dara to pašu, tāpēc viņa īpašumi tiek vērtēti no 40 – 70 miljardiem dolāru.[2] (Vai arī kāds joprojām tic stāstiem, ka valsts amatpersonas ar 2000 eiru lielu algu var kļūt bagāti, negaidīti saņemot mantojumu no sava “aizgājušā” drauga vai izdevīgi norēķinoties ar vekseli?)

Janukoviča zagšana valsti noveda tik tālu, ka 2013. gadā budžeta deficīts sasniedza apmēram 4 miljardus eiru. Tā rezultātā nācās meklēt naudu, lai izbēgtu no draudošā valsts bankrota, un pārdoties Putinam, organizējot slepenu tikšanos Sočos 6. decembrī. Tajā Janukovičs, piesolot Ukrainas dalību Krievijas muitas ūnijā, un, iespējams, arī vēl ko citu, vienojās par aizdevumu, no kura 5 miljardi ASV dolāru saņemami uzreiz, un nosacīti samazinātu gāzes cenu 268 dolāru par 1000 m3 .[3]

Vienošanās kontekstā svarīgi pieminēt, ka Krievijas budžets paļaujas uz dabas resursu eksportu un naftas cenām, kas tiek ņemtas vērā valsts budžeta aprēķinu veidošanā. Lai gan ar visu to budžets ir ar aptuveni vismaz 0,5% deficītu[4]. Budžeta finansēšanai katru gadu tiek paaugstināta arī naftas cenas prognoze, piemēram, 2013. gadā – 100 dolāru par barelu, 2014. gadā – jau 115 dolāru. Tajā pašā laikā realitātē cena ir aptuveni 90 dolāri par barelu, kas nozīmē, ka budžets praktiski nekad nevar būt izpildīts.[5]

Vienlaicīgi Putins savā retorikā deklarē, ka viņa valsts budžeta atkarība no naftas un gāzes cenām ir tikai par 50%. Tātad, Krievijai ir nepieciešamība šo produktu par katru cenu pārdot. Neoficiāli tiek rēķināts, ka derīgo izrakteņu eksporta īpatsvars ir ap 80%.[6] Šajā kontekstā būtiski pieminēt, ka, parādoties ziņām par gāzes cenas Ukrainai paaugstināšanu, “Gazprom” akciju cena dienas laikā biržā nokrita par 13%: tirgus ļoti labi saprot ekonomiskās konsekvences, ko šāds lēmums varētu atstāt uz gāzes noietu.[7]

Krima ir sauss reģions, tāpēc ūdens jāpiegādā pa sauszemi. Tāpat arī gāzes vadi uz Krimu caurvij Ukrainas austrumu reģionus. Tāpēc visai droši var teikt, ka Krievijai viena pati Krima neder, – cauruļvadu kontroles nodrošināšanai tai nepieciešami arī austrumu reģioni.

“Politiku” nosaka “ģimenes” intereses

Analizējot tādas amatpersonas kā Janukovičs un Putins, ar mērķi izprast valstu politikā notiekošo, pamatā jāņem vērā, tā saucamās, “ģimenes” vai oligarhu intereses. Proti, kā tiek izplatīta to ietekme varas ešelonos, kādus resursus tie pārdala par labu sev, kādas biznesa jomas jau nonākušas “ģimenes” pakļautībā, kādas vēl nē u.tml. Ja tiek būvēti lielceļi, attīstīts pilsētas sabiedriskais transports, bruģētas ietves, maksāti pabalsti, organizētas starptautiskas sporta spēles, no visa tā peļņa pienākas “politiķiem”, tas ir, tiem, kuri “saprot, kā notiek bizness”.

Šādās valstīs to dēvē par “politiku”. Un tieši ar šo “politiku” arī izskaidrojams apstāklis, kādēļ vadoņi nevar tā vienkārši atkāpties no amata tautas neapmierinātības vai nejauka skandāla gadījumā. Dzīvības un nāves, brīvības vai cietuma jautājums tas ir ne tikai pašiem vadoņiem, bet arī viņu tuviniekiem. Lai salaupīto legalizētu, nepieciešama vismaz viena paaudze.

Lai arī Putina “pacana”[8] tēla kults daudz ko izsaka par Sanktpēterburgas “ielas vidē” pavadīto bērnību, Putins un Janukovičs tomēr nav gluži vienādi cilvēki. Pirmais – izglītots un pieredzējis drošības dienestu un valsts aparāta darbinieks, par otru publiski tiek rakstīts, kā par agrāk par vardarbīgiem noziegumiem krimināli sodītu elementu. Pirmajam varbūt arī ne pārāk patīk veikt darījumus ar šādiem tipiem, taču ja reiz citu, piemēram, kompartijas nomenklatūras darbinieku nav – šis ir vienīgais partneris, kurš darījumus gatavs slēgt izdevīgi oligarhiem, klaniem u.tml.

Faktiskais feodālisms jeb bandu kari

Lemjot par attiecībām ar šādām valstīm, jāsaprot, ka Krievijas sabiedrība nav gluži vienā attīstības posmā ar Rietumiem. Krievijas vadoņus sabiedrības brieduma izpratnē var salīdzināt ar pusaudžiem, turklāt – ne visai labi audzinātiem. Viņu izpratne par varu ir feodāla. Viena no versijām par Krievijas 1917. gada apvērsumu ir tāda, ka sabiedrība nepieņēma “svešo Rietumu kapitālismu”. Arī tautai tolaik tuvāks šķita pastorālais Krievijas laikmets jeb faktiski feodālisms. Pašlaik Krievijā un lielā mērā arī Ukrainā, kā arī diemžēl vairākās citās postpadomju telpas zemēs, feodālisma tradīcijas turpinās – ir bajāru vara pār dzimtļaudīm, viņu rīcībā esošs feods jeb valsts kase vai atsevišķa ministrija un atbilstoši militāri formējumi. Kamēr Rietumos šādu darbošanās formu sauc vienkāršāk – par bandu.

Ja mēs uz krīzi Ukrainā raugāmies no šāda aspekta, tad pašreizējiem notikumiem kādreizējā austrumslāvu civilizācijas centrā ir piešķirama pavisam cita jēga. Tad diemžēl jāsecina, ka vara Ukrainas teritorijā līdz šim atradās viena feodāļa rokās, kamēr Krievijā – otra. Abi vienkārši iedzīvojās ar valsts (tautas iemaksāto) naudu – pasūtījumi, “otkati” u.tml. Ukrainas tauta, kurai jau bija pieredze sacelšanos rīkošanā, savu “bajāru” (kurš par tādu kļuva lielā mērā pateicoties tieši Putina aizgādnībai) patrieca. Tas prasīja lielu gatavību ziedoties, riskēt ar visu savu turpmāko dzīvi cīņas neizdošanās gadījumā, kā arī vairāku desmitu cilvēku fizisku nāvi. Taču cilvēki bija motivēti, un arī viņu pašcieņa, acīmredzot, ir augstāka, nekā Krievijā dzīvojošajiem. Lai gan taisnības labad jāatzīst, ka arī bandas vara Ukrainā bija daudz vājāka nekā Krievijā…

Otrs grupējums rīkojās, izmantojot savu feodāli militāro “družīnu”. Par gudru šo rīcību neviens nesauc. Bandīti rīkojas spontāni. Lai arī tam piemita zināmas plānošanas pazīmes, taču būtībā redzams, ka vispirms viņi gāja kaujā un tikai pēc tam mēģināja gūt uzvaru, kaut gan stipri jāšaubās, cik viņiem mērķis vispār bija skaidrs. Rīcības temps, līdz ar to pēkšņums un jauda, jau ir zaudēti.

Tādēļ rezultāts ir likumsakarīgs – milzīgi ekonomiskie zaudējumi un bojāta reputācija. Jauna aukstā kara draudi. Netiek ņemts vērā pat tas, ka iepriekšējo Krievija pilnībā zaudēja.

Savukārt, attiecībā uz savas valsts interesēm un tautu – kuru gan feodālā organizācijā tas vispār ir interesējis? Kaut vai, ja atceramies, ka pēc 1940.gada okupācijas savas tautības dēļ no nāves vai izsūtījuma netika saudzēts neviens Latvijas pilsonis krievs. Visai ticami, ka procentuāli viņus iznīcināja pat vairāk nekā latviešus. Viņi Kremlim “nebija savējie”.

Ukrainas notikumu pozitīvā mācība noteikti ir tā, ka ukraiņu tautai izdevās patriekt savu “krusttēvu”, un tā skaidri nodemonstrēja, ka nevēlas dzīvot kāda klana pārvaldītā valstī.

Diemžēl Krievijā joprojām ir “labais cars” un “sliktie oligarhi”, ar kuriem, saskaņā ar oficiālo versiju, “cars” cīnās. Ar šo situāciju Krievijas tautai vēl pašai būs jātiek galā, – ja vien tā vēlēsies pārtraukt dzīvi faktiski feodālismā, kurā kņazam tautas liktenis ir vienaldzīgs.

Epiloga vietā

Paskatoties kartē redzams: visapkārt centrālajai Krievijai plešas izputinātu zemju pēdas – Černobiļas iztukšotās un saindētās teritorijas, izpostītais Kaukāzs (tieši Krievijas ieņemtā daļa ir pārņemta ar vardarbību, cilvēciskajām katastrofām un nabadzību), Piedņestras korumpētā un militarizētā pašpārvalde, bijusī Austrumprūsija… Tagad tam, iespējams, pievienosies Krima, kuru, kā var prognozēt, sagaida tieši tāds pats liktenis. Murgs!

Latvijas drošība Ukrainas krīzes kontekstā

Ukrainas krīzes kontekstā būtisks ir Latvijas drošības jautājums. Bet, jautājums par Latvijas drošību primāri nav jautājums par aizsardzības budžeta summām un procentiem. Tas ir jautājums par to, kādi cilvēki šo budžetu apsaimniekos. Tas ir jautājums par pilsoņu attieksmi pret valsti, tostarp par to, cik ļoti savu valsti un tās valdību vēlēsies un būs gatavi aizstāvēt tās pilsoņi! Kāda jēga taupīt un krāt naudu budžetam, ja valsts kase, ministrijas, spēka un tieslietu struktūras atradīsies grupējumu vai vienkārši viegli ietekmējamu, gļēvu cilvēku rokās? Kāda būs jēga no budžeta, ja to vienkārši izlaupīs – caur starpniekfirmām uz ofšoriem pārskaitot naudu par nevajadzīgiem vai vispār neesošiem pakalpojumiem, vai atdos, nopērkot energoresursus par sadārdzinātām cenām u.tml.? Tādām valstīm nepalīdzēs sabiedrotie. Tādas valstis sabiedrotie necienīs. Tādu valstu aizsardzībai sabiedrotie nesūtīs palīgā savus karaspēkus. Tādu valstu valdībām palīgā neies pat viņu pašu pilsoņi…

Tāpēc atbilde uz jautājumu “Kas garantē valsts drošību?” ir – pilsoņu ticība tam, ka valsts ir taisnīga! Kas šādu ticību rada? Valsts konsekventa taisnīga rīcība!

[1] http://en.novayagazeta.ru/politics/62145.html

[2] http://www.bloombergview.com/articles/2013-09-17/vladimir-putin-the-richest-man-on-earth

[3] http://www.theguardian.com/world/2014/mar/03/europes-gas-supply-ukraine-crisis-russsia-pipelines

[4] http://en.ria.ru/infographics/20111125/169003942.html

http://en.ria.ru/russia/20130920/183602527/Russian-Government-%20Approves-2014-2016-Budget.html

[5] http://www.voanews.com/content/rise-russian-oil-output-supports-overstretched-budget/1822245.html

http://inflationdata.com/inflation/inflation_rate/Historical_Oil_Prices_Table.asp

[6] http://oilprice.com/Energy/Crude-Oil/Putin-Plays-Down-Russias-Deadly-Dependence-on-Oil-Gas-Revenues.html

[7] http://seekingalpha.com/news/1603123-gazprom-hints-at-higher-gas-price-for-ukraine-shares-minus-13-percent

[8] pašpuika, huligāns (kr.val.)

Tweet about this on TwitterShare on FacebookShare on Google+Share on LinkedIn