Deportāciju piemiņa kā traģiska demokrātijas mācības lappuse

Šajā dienā pirms 65 gadiem – 1949.gada 25.martā – Latvija piedzīvoja vienu no traģiskākajām  dienām mūsu vēsturē. Staļina komunisti un viņu vietējie līdzskrējēji – gan tie, kurus vadīja pārliecība, gan tie, kuri, savtīga pašlabuma meklējumos, centās politisko situāciju izmantot merkantīlās interesēs –  organizēja visplašāko Latvijas iedzīvotāju, tostarp tieši strādīgākās un nacionāli, valstiski domājošākās daļas izsūtīšanu uz Sibīriju  – pretī postam un nāvei.

Autoritāro komunistu Latvijā organizēto pirmo represiju – 1940. un 1941.gadā – mērķis bija atbrīvot Latviju no valsts politiskās un intelektuālās elites, jo, sabiedrībai atņemot intelektuālos resursus jeb “smadzenes”, ar to ir krietni vieglāk manipulēt, to iebiedēt, pakļaut. Savukārt 1949.gada izvešanas uzdevums bija likvidēt lielākās lauku saimniecības, tādā veidā gan mazinot atbalstu nacionālajiem partizāniem, gan galvenais – radīt bailes plašos sabiedrības slāņos, tā nodrošinot paklausību, tostarp tajos laikos aktuālajai kolhozu sistēmas ieviešanai, bet ne tikai. Par “pretvalstisku elementu” varēja kļūt ne tikai lauku māju ar iekoptām zemēm saimnieks, – kurš tika lamāts par “kulaku”, bet arī tas, kurš vienkārši atļāvās nepiekrist vietējam partorgam un tādā veidā ātri dabūja zīmogu “nacionālists” – neatkarīgi no tautības.

No Latvijas 1949.gadā tika izvesti 42 125 cilvēki, tostarp 16 869 vīrieši, 25 256 sievietes; viņu vidū bija 10 987 bērni vecumā līdz 16 gadiem[1]. Izsūtīto vidū bija 40 176 latvieši, 790 krievi, 590 poļi, 252 baltkrievi[2]. Vēsturnieki 1949.gada izsūtīšanu sauc par “sieviešu deportāciju”, atšķirībā no 1941.gada “vīriešu deportācijas”.

Pēckara izsūtīšana īpaši ciniska bija arī dēļ tā, ka deportējamo cilvēku saraksti tika veidoti atbilstoši pirmskara datiem, kas 1949.gadā jau bija informatīvi novecojuši; kā arī dēļ tā, ka izsūtītājiem bija jāpilda plāns – jāizsūta noteikts cilvēku skaits. Dabā šī bezkaislīgā statistika nozīmēja: tā kā daudzi sarakstā iekļautie nebija dzīvesvietās atrodami, viņu vietā – atdošanai nāvei – vienkārši ņēma citus… 1949.gadā tika izsūtīti 2,28% no visiem Latvijas iedzīvotājiem[3] jeb katrs piecdesmitais cilvēks, kas tikai skaidri – ar bezkaislīgiem skaitļiem – apliecina, ka šo traģēdiju ir pārdzīvojusi teju ikviena Latvijā vēsturiski dzīvojoša dzimta.

Vēlāk 14 Latvijas čekisti – kuri šobrīd jau miruši – saņēma ordeni par “deportāciju sekmīgu izpildi”[4].

Atskatoties Latvijas vēsturē, jāatzīst, ka diemžēl pamati četrdesmito gadu deportācijām tika ielikti 1934.gadā – kad naktī no 1934. gada 15. maija uz 16. maiju toreizējais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis ar armijas un aizsargu palīdzību, veica valsts apvērsumu, nodibinot autoritāru režīmu, kas pastāvēja līdz PSRS karaspēka ienākšanai 1940.gada 17.jūnijā[5]. Pēc apvērsuma tika aizliegtas politiskās partijas, streiki, demonstrācijas, ierobežota preses un biedrošanās brīvība. Potenciālie režīma pretinieki – ap 2000 sociāldemokrātu un strādnieku organizāciju pārstāvji – tika apcietināti, bet 400 nepakļāvīgie nokļuva Liepājas Kara ostas teritorijā speciāli izveidotajā Liepājas koncentrācijas nometnē. K.Ulmaņa ieviestais autoritārisms pārvilka strīpu vēsturiski – Latvijas dzimšanas brīdī 1918.gada 18.novembrī – ieliktajiem Latvijas kā demokrātiskas valsts pamatiem, kurus būvēja Jānis Čakste un citi valsts dibinātāji.

Autoritārisms ir politiskās varas koncentrācija viena vadoņa rokās. Tā ir antidemokrātiska valsts pārvaldes sistēma, kas izveidota ar mērķi nodrošināt iedzīvotāju bezierunu pakļaušanos vadonim – diktatoram un valsts varai. Savu varu pār sabiedrību vadonis uztur ar karaspēka, drošības dienestu un paklausīga birokrātiskā aparāta palīdzību. Diktatūras pretiniekus vajā vai pat iznīcina. Autoritārā valstī var notikt vēlēšanas, tomēr tās nav demokrātiskas. Uz galveno valsts amatu parasti kandidē pats diktators, lai viņa vara izskatītos leģitīma.

Šogad deportāciju traģēdijas piemiņas diena aizrit neseno Ukrainas notikumu ēnā. Tie tikai vēlreiz skaudri pierāda, ka Nezvērs ir atmodies. Lai gan es domāju – viņš arī līdz šim nevienu brīdi nebija aizmidzis pa īstam, tikai uzvilkdams Rietumu demokrātijas masku, centās iegūt sabiedrotos, lai uz finansiāliem pamatiem bruģētu ceļu savu politisko interešu realizācijai.

Neapšaubāmi Staļina īstenotais genocīds, Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanas četrdesmitajos gados, kā arī pašreizējie notikumi Ukrainā ir vienas ķēdes posms. Tas, es domāju, ir skaidrs katram latvietim, kā arī katram Latvijas krievam, baltkrievam, polim utt., kurš iedziļinājies savas valsts vēsturē.

Publiskajā telpā šobrīd jau izskanējušas bažas par to Krievijas politiķu un kultūras darbinieku turpmākajiem likteņiem un dzīvībām, kuri atļāvās publiski iebilst Krimas aneksijai. Acīmredzot Krievijas informācijas telpā ir pietiekami daudz signālu, kas cilvēkiem šobrīd liek baidīties no Krievijas prezidenta Vladimira Putina un viņa režīma darbošanās, kas jau publiski demonstrē diezgan skaidri iezīmētas līdzības ar viņa politisko senci Staļinu un Staļina domubiedru Hitleru, kurš, nākot pie varas, nekautrējās dot pavēli citādi domājošos deputātus nošaut.

Tāpēc šobrīd vēl jo svarīgāk ir vēlreiz pārdomāt un uzsvērt demokrātijas kā sabiedrības pamatvērtības lielo nozīmi. Jo autoritārisma apstākļos sabiedrība ir morāli gatava vienam pareizajam viedoklim, viena vadoņa maiņai pret citu, tā akceptē bailes no domas brīvības un pieļauj iebiedēšanu un morālu šantāžu. Tādā valstī demokrātijai attīstīties ir grūti, jo autoritārismā citādi domājošie vai pat vienkārši – domājošie – visbiežāk tiek emocionāli izstumti.

Jo īpaši deportāciju piemiņas dienā es aicinu tos Latvijas krievus, baltkrievus un citu mazākumtautību pārstāvjus, kuri nereti pauž, ka latviešu vidē paliek nepieņemti, izmantot 25.martu kā dienu, kurā iespējams skaidri paust savu nostāju – pašiem skaidri nošķirties no “sovjetu” organizācijām, no mūsdienu staļinistiem un putinistiem, noliekot ziedus deportāciju piemiņas vietās, un solidarizēties ar latviešu sāpi. Jo tikai tā mēs kā sabiedrība varēsim veidot kopīgu vienotu demokrātisku sabiedrību un redzējumu nākotnei.

Brīvība ir liela vērtība, un demokrātija ir tās pamatu pamats. Tāpēc es aicinu 25.martā pieminēt bojāgājušos, bet ne tādēļ, lai sevi šaustītu vai meklētu vēsturisko notikumu vaininieku pēctečus. Vēsturiskos notikumus izmainīt vairs nav neviena spēkos! Lai miers bojāgājušo un nomocīto pīšļiem! Lai miers arī mocītāju pīšļiem! Tikai viņu pēcnācēji paši zina, kādu maksu par tēvu grēkiem būs jāmaksā viņu pēcnācējiem bībeliskā izpratnē.

Šodien – dzīvi palikušajiem – ir pienākums domāt par šodienu un dzīvajiem, tostarp savu valsti un nākotni, kādu veidojam saviem bērniem. Un tieši tāpēc 25.marta traģēdija ir jāpiemin un jāatceras – ar mērķi: vairs nekad neko tādu nepieļaut! Un par šo nepieļaušanu esam atbildīgi mēs visi! Visi kopā! Jo īpaši pašreizējā situācijā, kad Nezvērs, slēpdamies aiz sadarbības partneriem, snaikstās atkal.

[1] Virtuālais muzejs: Latvijas okupācija. http://www.e-okupacijasmuzejs.lv/#!/lv/eksponats/06256
[2] Turpat.
[3] I.Zālīte, S.Dimante. Četrdesmito gadu deportācijas. Struktūranalīze. http://lpra.vip.lv/strukturanalize.html
[4] Turpat.
[5] 15.maija valsts apvērsums. http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?cid=31791

Tweet about this on TwitterShare on FacebookShare on Google+Share on LinkedIn